Pakaitināju

Kā es reiz pakaitināju vienu vīrieti, kuru sastapu bārā. 
Nu es viņu satiku bārā, papļerzājām tāpat, iedzērām, aizgājām pie viņa uz mājām. Esmu no sievietēm, kas tā parasti uzreiz neatdodās. Viņš jau to nezināja, tāds glauns, skaists vīrietis, nedaudz jaunāks par mani. Mājās piedāvāja tēju, sasildīt kājas pie kamīniņa, tāds omulīgs, gādīgs. Iedzērām tējiņu, tad konjaciņu, ieēdam pa cepumam, parunājām, pabučojāmies. Jutu jau, ka viņam ir kas vairāk padomā. Neko jau vīrietim nevar pārmest, ko vajag to vajag. Nu tā nu mēs tur pamīcījās, paspaidījās, viņa draudziņu pačamdīju, tad paņēmu mutē. Palaizīju, pasūkāju, viņš jau sāka pūst kā pūķis, gribēja mani likt vēkšpēdus un bāzt tik iekšā, bet es jau ne par ko. Es tik turpinu sūkāt un miers, lai visma viņam kāds labums. Beigu beigās, kad jutu, ka šamējais beigs un eksplodēs, paliku viltīga kā lapsa un izspļāvu to no mutes kā lielu siekalu kunkuli, cēlos augšā un gāju mājās čučēt. Viņš nu gan izskatījās apmulsis, taujāja, kur ta nu skriešu, bet es koķeti atsmaidīju, patvēru pēc somiņas un devos prom. Atstāju savu numuriņu viņam uz galdiņa virtuvē, kad dzērām tēju. Ir jau pagājis nupatās vai mēnesis, bet šis ne ziņu nedod. Laikam pakaitināju gan.